Tu centies dzīvot savu dzīvi pēc kaut kādiem standartiem... Tu centies aizbēgt no tā, ko patiesi nevēlies...Tev iepriekš sāpēja..Tu zini, ko tas nozīmē..Tu taču vairāk to negribi...Draugi māca dzīvot, bet vai viņi ir īstie, kas to var darīt? Vai tomēr pieredze nav jāgūst pašam? Vai kļūdas mūs nepadara mazliet gudrākus, nu kaut vai pavisam mazlietiņ? Kad tad baudīsim trakulības, ja ne tagad? Kad mēs pamēģināsim visu, ja ne tagad?
Esmu mamma. Jā, jau gandrīz 3 gadus. Tā ir mana pati lielākā laime. Bet vai tādēļ man jādzīvo pēc kaut kādiem principiem? Esmu arī sieviete, atļaušos teikt, arī meitene. Jo arī tā spēju justies. Man nav vairākas identitātes, bet tādai, kādai man kur jābūt, protu tāda būt.
Atgriežoties no slimnīcas mājās, turpinājām ierasto ikdienu, apciemojot ārstus, bet pēc pēdējās slimošanas puika ir sācis regulāri apmeklēt bērnu dārzu. Man tā ir iespēja regulāri būt darbā.
Arī uz jauno dārziņu pretendējam. Tagad tik atliek cerēt, ka būs vieta un septembrī uzsāksim apmeklēt jaunu izglītības iestādi. Nezinu, vai dēls par to priecāsies vai bēdāsies, bet pašlaik viņš ir ļoti neapmierināts, kad katru dienu tiek vests pie bērniem. Katra diena mums sākas ar vārdiem - bebe nē un mamma attā nē. Pa dienu gan kaut kā nomierinās. Saprot, ka jāpaspēlējas ar bērniem, jāpaguļ, trīs reizes jāpaēd un tad jau mamma vai omīte viņam ir pakaļ.
Pāris dienas pēc ciemošanās slimnīcā manu salīdzinoši tā jau raibo dzīvi pāršalca šokējoši jaunumi. Es neraudāju. Es vienkārši biju pārsteigta, kaut gan bija jau aizdomas. Pašā rīta agrumā zvans mammai un draudzenei. Draudzene uzreiz cēlās un brauca pie manis. Lūk, viņa ir īsta draudzene. Vienmēr būs viena no tuvākajiem cilvēkiem man. Viss mēnesis pagāja domās tikai par to, lūgšanās, ko darīt. Viņš tika informēts. Viņa reakcija sākumā bija tāda, kādu es to gaidīju, vēlāk tā mainījās. Un mani tas pārsteidza. Man tas radīja vēl lielāku apjukumu. Tā neziņa, ko vēlas viņš. Tās viņa šaubas. Manas bailes viņam pajautāt. Un tā tas arī palika. Mēs neesam par to runājuši un tas, domājams, arī nekad nenotiks. Pat nezinu, vai to arī vajag, bet mūsu attiecībās nemainījās nekas. Nezinu, kas esam viens otram. Draugi - domāju, ka nē. Paziņas - varbūt. Nezinu. Vairāk jau svešinieki, kam bija kas kopīgs. Es izvēlējos. Es izdarīju izvēli. Iet laiks un katru dienu ir domas - kā būtu, ja būtu. Varbūt vajadzēja. Laiku atpakaļ nepagriezīs neviens, bet man sāp. Nav neviena, pilnīga neviena, pie kā pieiet un pateikt - Klau, man ļoti sāp, es vēlos par to parunāt. Varbūt paliks vieglāk. Es mānu sevi. Nepaliks vieglāk. Tās sāpes vilksies līdzi uz visu mūžu. Un nevienam nav vēlme to uzkraut. Man jācīnās. Vienai. Es gribu lūgt piedošanu, bet nespēju sevi saprast - ko jūtu iekšēji. Vai tiešām tā ir?
Es zinu, ka kādreiz eņģelīts atnāks atpakaļ un mani iepriecinās un ka tad es sapratīšu, kas man patiesi ir jādara.
Dzīve vienmēr piespēlē negaidītus notikumus. Es solīju sev nevienam pieķerties, visu uztvert nenopietni. Es bēgu. Nesanāca. Bet esmu laimīga, ka viņš ir ienācis manā dzīvē. Cik ilgi? To rādīs laiks.
Vēl jau protams ir arī mana mīļā augstskola, kura pašlaik man izraisa nepatiku. Studiju darbs, prakses atskaite. It kā sīkumi, bet viņi bija jāuzraksta un tas bija murgs. Negulētas naktis, nomocījusies, pārpukstējusies, Dynamit un kapučīno. Abi darbi pēc mokām ir nodoti. Pie viena pielaida arī pie aizstāvēšanas, par otru vēl nezinu. Tad jāskatās, ko mums dos sestdiena. Ceru, ka patīkamas ziņas.
Visu šo laiku man nenormāli ir palīdzējusi mamma. Precīzāk - dēla pieskatīšanā. Savādāk darbi gatavi nebūtu bijuši.
Pagaidām....