28.06.14.

Ir tāda neliela tukšuma sajūta. Mūzika fonā skan, istabā kluss. Parasta sestdienas diena, kas vismaz ir kā vasara. Beidzot. Bet vienalga klusums. Nav vārdi: "Mammu šito, mammu es gribu to".. Mans mazais rausis aizbrauca paciemoties. Pie otra sev svarīgākā cilvēka dzīvē aiz manis. Jā, viņš varbūt nav labākais cilvēks pasaulē, viņš nepilda savus pienākumus tā kā viņam to vajadzētu darīt, mēs viens otram esam kā svešinieki, bet bērnam tas ir vienaldzīgi. Viņš vēl nesaprot ne naudas nozīmi, ne to, ko tā dod cilvēkiem. Viņam vienkārši  vajag savus mīļos blakus - mammu un tēti. Lai kā arī būtu, bet nespēju būt tik egoistiska un liegt bērnam šos priekus. Nespēju aizliegt tikties, jo katru reizi redzu, cik viņš ir smaidīgs, kā pielīp klāt kā muša, kā viņš priecājas par tikšanos, kā viņš samīļo, kā.... Un tad nu dzirdu: "Mamma nē. Tētis mani ģērbs". Ja mans bērns ir laimīgs, es jūtos labi. Es nespēju šo laimi viņam atņemt, lai kā varbūt reizēm es to vēlētos. Es reizēm pēc tam cīnos ar histērijām, kas seko, kad jāšķirās un kad atkal netiksies nezināmu laiku, bet es vien turpinu ticēt, ka, jo lielākam augot, jo mazākas tās būs. 

Ir visa kā..varbūt daudz..varbūt maz..

Tu centies dzīvot savu dzīvi pēc kaut kādiem standartiem... Tu centies aizbēgt no tā, ko patiesi nevēlies...Tev iepriekš sāpēja..Tu zini, ko tas nozīmē..Tu taču vairāk to negribi...Draugi māca dzīvot, bet vai viņi ir īstie, kas to var darīt? Vai tomēr pieredze nav jāgūst pašam? Vai kļūdas mūs nepadara mazliet gudrākus, nu kaut vai pavisam mazlietiņ? Kad tad baudīsim trakulības, ja ne tagad? Kad mēs pamēģināsim visu, ja ne tagad?

Esmu mamma. Jā, jau gandrīz 3 gadus. Tā ir mana pati lielākā laime. Bet vai tādēļ man jādzīvo pēc kaut kādiem principiem? Esmu arī sieviete, atļaušos teikt, arī meitene. Jo arī tā spēju justies. Man nav vairākas identitātes, bet tādai, kādai man kur jābūt, protu tāda būt.

Atgriežoties no slimnīcas mājās, turpinājām ierasto ikdienu, apciemojot ārstus, bet pēc pēdējās slimošanas puika ir sācis regulāri apmeklēt bērnu dārzu. Man tā ir iespēja regulāri būt darbā.
Arī uz jauno dārziņu pretendējam. Tagad tik atliek cerēt, ka būs vieta un septembrī uzsāksim apmeklēt jaunu izglītības iestādi. Nezinu, vai dēls par to priecāsies vai bēdāsies, bet pašlaik viņš ir ļoti neapmierināts, kad katru dienu tiek vests pie bērniem. Katra diena mums sākas ar vārdiem - bebe nē un mamma attā nē. Pa dienu gan kaut kā nomierinās. Saprot, ka jāpaspēlējas ar bērniem, jāpaguļ, trīs reizes jāpaēd un tad jau mamma vai omīte viņam ir pakaļ.

Pāris dienas pēc ciemošanās slimnīcā manu salīdzinoši tā jau raibo dzīvi pāršalca šokējoši jaunumi. Es neraudāju. Es vienkārši biju pārsteigta, kaut gan bija jau aizdomas. Pašā rīta agrumā zvans mammai un draudzenei. Draudzene uzreiz cēlās un brauca pie manis. Lūk, viņa ir īsta draudzene. Vienmēr būs viena no tuvākajiem cilvēkiem man. Viss mēnesis pagāja domās tikai par to, lūgšanās, ko darīt. Viņš tika informēts. Viņa reakcija sākumā bija tāda, kādu es to gaidīju, vēlāk tā mainījās. Un mani tas pārsteidza. Man tas radīja vēl lielāku apjukumu. Tā neziņa, ko vēlas viņš. Tās viņa šaubas. Manas bailes viņam pajautāt. Un tā tas arī palika. Mēs neesam par to runājuši un tas, domājams, arī nekad nenotiks. Pat nezinu, vai to arī vajag, bet mūsu attiecībās nemainījās nekas. Nezinu, kas esam viens otram. Draugi - domāju, ka nē. Paziņas - varbūt. Nezinu. Vairāk jau svešinieki, kam bija kas kopīgs. Es izvēlējos. Es izdarīju izvēli. Iet laiks un katru dienu ir domas - kā būtu, ja būtu. Varbūt vajadzēja. Laiku atpakaļ nepagriezīs neviens, bet man sāp. Nav neviena, pilnīga neviena, pie kā pieiet un pateikt - Klau, man ļoti sāp, es vēlos par to parunāt. Varbūt paliks vieglāk. Es mānu sevi. Nepaliks vieglāk. Tās sāpes vilksies līdzi uz visu mūžu. Un nevienam nav vēlme to uzkraut. Man  jācīnās. Vienai. Es gribu lūgt piedošanu, bet nespēju sevi saprast - ko jūtu iekšēji. Vai tiešām tā ir?
Es zinu, ka kādreiz eņģelīts atnāks atpakaļ un mani iepriecinās un ka tad es sapratīšu, kas man patiesi ir jādara.

Dzīve vienmēr piespēlē negaidītus notikumus. Es solīju sev nevienam pieķerties, visu uztvert nenopietni. Es bēgu. Nesanāca. Bet esmu laimīga, ka viņš ir ienācis manā dzīvē. Cik ilgi? To rādīs laiks.

Vēl jau protams ir arī mana mīļā augstskola, kura pašlaik man izraisa nepatiku. Studiju darbs, prakses atskaite. It kā sīkumi, bet viņi bija jāuzraksta un tas bija murgs. Negulētas naktis, nomocījusies, pārpukstējusies, Dynamit un kapučīno. Abi darbi pēc mokām ir nodoti. Pie viena pielaida arī pie aizstāvēšanas, par otru vēl nezinu. Tad jāskatās, ko mums dos sestdiena. Ceru, ka patīkamas ziņas.
Visu šo laiku man nenormāli ir palīdzējusi mamma. Precīzāk - dēla pieskatīšanā. Savādāk darbi gatavi nebūtu bijuši.

Pagaidām....

man jau atkal ir iesnas.. :D

Nu jā...trīs dienas padzīvojos slimnīcā... nebija jau slikti, vienīgi dēls katru rītu cēlās pus-septiņos un tas man sajūsmu neizraisīja.. bet kopumā jau mums gāja labi.. tikai no māsiņām atskanēja jautājumi, kā šo hiperaktīvo puiku spēju savaldīt un tikt ar viņu galā mājā...
Visas problēmas mums bija sākušās no deguna.. izrādās, ka nevaram vairs pilināt degunā jūras ūdeni..tagad mazliet puikam mājas režīms, pēc mēneša atkal pie diviem speciālistiem..viens no tiem Rīgā..
superīgākais visā bija tas, ka man otrdien tika uzdzīts stress..tā jau nav viegli, kad bērns slimo...bet kāds cilvēks izdomāja pazust, un pēc tam es tiku vainota, ka tas ir manis dēļ... Protams, cilvēks mājās pārradās tās pašas dienas vakarā, bet es jutos aizvainota un ignorēju līdz šodienai, piektdienai, pāris cilvēkus.. vakar laikam izdomāja atkal pazust un savai kundzei sagādāt stresu (Meitenīt, pierodi - tās nebūs ne pirmās, ne pēdējās reizes).. Kundzes brālis vēl atļaujas jaukties iekšā, kur suns savu degunu nebāž, un piedraud man, ja cilvēks nepārradīsies mājās, tad mani apciemošot policija. Goda vārds, kā nav kauna!
Mani nervi vairs neizturēja un tika aizrakstīta sms kādam cilvēkam, kuru parasti jau kādu laiku nekur necenšos jaukt iekšā manās un viņa problēmās.. Meitene saprotoša, izrunājāmies un apsolīja, ka man neviens vairs nedraudēs.. Cilvēks (ne jau šī meitene) vienkārši nemāk pildīt saviem tuvajiem dotos solījumus..
Pārrodoties mājās no slimnīcas, esmu saķērusi atkal iesnas.. jau mocos visu dienu.. un jūtu, ka man sāk lauzt kauli.. laikam pirts sestdienas vakarā man nespīdēs..
vēl man ir stress par kaut ko... bet es kliegšu, kad būs.. es gaidu...
šodien apskatīju kāda cilvēka profilu... bet nevajadzēja.. viņš man vienmēr būs īpašs.. pagaidām noteikti.... bet ieraudzīju, ka nu ir nomainīts attiecību statuss... bet viņam tas prasīja veselu mēnesi.. bija jau man tā jocīgi, bet - es tik nosmējos un sapratu, ka man vienalga.. es ceru, ka tā ir.. ka es nemeloju sev...

6 stundas, ko gulēt...

Laikam jau, ka sestdien veiksme bija manā puse... Paldies, veiksme! ā un jā, paldies arī, Inga! Viņa mums bija viscītīgākais students no mūsu kursa un bija atradusi atbildes uz visiem jautājumiem. Paldies tev, ka padalījies.. Teorija ar viņas palīdzību, praktisko tāpat mācēju...
Piekdienā uzzināju kādu sliktu ziņu par sev mīļu kursabiedreni... Es ļoti ceru, ka viņai un viņas mazajai ģimenītei viss, viss būs kārtībā... Kauns tikai man, ka vēl neesmu atradusi laiku, lai viņai aizrakstītu vēstuli. Latvijā diemžēl viņa kādu laiku nebūs, bet es ceru, ka atgriezīsies visi sveiki, veseli un laimīgi. Nevis es ceru, bet es zinu, ka tā būs. VIŅŠ nepametīs viņus. Es ticu tam.
Atkal jau pa šīm dienām mazliet pastrīdējos, bet nu tam tiks pielikts punkts. Es savus nervus vairs nevēlos bojāt. Es zinu, kas man jādara. Un jau šodien, otrdienā, tas tiks sākts darīt.
Pa brīvdienām kāda 16 gadīga meitene parādīja savu intelekta līmeni.. Es tiešām esmu nesaprašanā, ko kāds cilvēks viņā ir atradis, bet lai jau tiek tas prieks. Tiku skaidrībā ar kādu sev interesējošu jautājumu. Vismaz zinu, kas un kā. Arī šajā jautājumā zinu, kas man jādara. Un es apsolu - man tas izdosies, kaut arī it nemaz tas nebūs viegli.
Izdzēs numuru. Man tā pateica. Bet es prasu - kā šo numuru izdzēst no savas galvas?
Man šodien ienāca tādas ziņas, par ko es biju šokā. Un tas it kā tika uzzināts šeit, manā blogā. Man atbilde - ja tu kādu teikumu, tekstu saproti pavisam savādāk nekā es to esmu domājusi, lai jau tā ir. Bet nu nevajag jau taisīt to kā realitāti un taisnību un stāstīt citiem cilvēkiem tā, kā nemaz nav. Tā jau arī rodas baumas.
Man līdz nedēļas beigām jāiesniedz skolā studiju darba tēma, bet, protams, pāris dienas dabūšu padzīvot bez interneta.. Bet tāpēc man ir māsa, kuru pakoriģēt un kas manā vietā pasūtīs vajadzīgos e-pastus un ceru, ka tēmu paspēšu iesniegt.
Vēl joprojām nav skaidrība, kas manam mazajam mīļumam kaiš. Sūta tik uz pārbaudēm.. Bet jau no rīta es braucu pie dēliņa un atlikušās dienas slimnīcā būšu pie viņa un pēc tam kopā uz mājām. Ceru, ka svētkos būsim mājās. Nav jau vēlme ņemt man darbā lapu, bet nav variantu.

kur man rodas spēks??

Es tiešām un kā man teica arī daži man tuvi draugi - viņi un es pati apbrīnoju, kur man pietiek spēka šai cīņai..vai šis apburtais loks kādreiz beigsies? Kā sāka apmeklēt bērnu dārzu un kā no ģimenes aizgāja tētis, tā bērns ir sācis nebeidzamo slimošanu.. pusmēnesi noslimo, divas-trīs dienas aiziet uz bd un atkal slims..
Nu jau atkal mazais ir slims (divas dienas bija bd)...divus mēnešus atpakaļ mēs jau bijām slimnīcā.. nu Rihardam atkal ciemošanās pa slimnīcu.. un kad vēl šodien Riharda ome man pa telefonu pasaka, ka iespējams kaut kas ar nierēm, gandrīz jau sāku raudāt.. Es lūdzu TEV, no visas sirds lūdzu - dod manam dēlam veselību!
Kad šodien darbā par mani un dēliņu aizlūdza, man bija iekšējs siltums, tik liela pateicība manām kolēģēm un arī asaras saskrēja acīs.. Viņas tiešām ir tik jauki cilvēki..
Es ļoti ceru, ka spēs atrast, kas viņam pa vainu.. Es ļoti ceru, ka šī slimošana beigsies un mans mazais mīļums varēs pilnvērtīgi apmeklēt bd un es strādāt.. Tagad visu laiku esmu stresā, nervoza un tā kā uz adatām.
Viss jau vēl būtu labi, ja ar kādu konkrētu personu spētu atrast kompromisu, bet nē - mēs tikai strīdamies.. un no tā cieš bērns.. vēl tikai pirms vairāk kā pusgada bijām viens otram ļoti tuvi un mīļi, bet nu bezmazvai kā ienaidnieki.. labākais vēl visā, ka pa vidu jaucas tie cilvēki, kam vispār būtu jāpaklusē.. un ja es izkratu sirdi un kādam ko pastāstu - tad uzreiz pārmetumi, kāpēc kādam ko stāstu.. laikam viss vienai jāsagremo.. jāuzklausa pārmetumi, ka esmu atļāvusies reizi mēnesī izrauties no mājas un atpūsties.. kāds to var darīt, cik tik viņam tas patīk... ir grūti mainīt attieksmi, ja neko nesagaidi pretī.. ja izturas divkosīgi.. man pasakot vienu, citam pavisam ko citu.. kā ver vaļā muti, tā tikai melo.. tik ļoti grib satikt..kad ir iespēja, tad 101 attaisnojums, kāpēc nevar..
man tā gribas visu publiskot, bet es zinu, ka nedrīkst.. tas nebūs pareizi.. labi, ka man vismaz ir Elisa, māsa un mamma, kam visu, visu atstāstīt.. nu paturēt sevī - tas nav iespējams.. es laikam tad prātā sajuktu. :D
na*uj viņa man prasa, ko viņš man ir sacījis, ja tāpat netic nevienam manam teikumam un vēl pasaka, ka es fantazēju?! Meitenīt, es nefantazēju.. Tavs draugs melo! :)
nu neko, pagaidīsim, kad dēliņš būs vesels un brauksim runāt.. bet mani nepamet sajūta, ka vislabākais ir pārtraukt visus kontaktus.. un tad vismaz necietīs bērns no neregulāriem kontaktiem..
Mani gaida rīt eksāmens grāmatvedībā.. tieši veltīts vairāk teorijai.. bet mūsu pasniedzēja izcēlusies ar saviem jautājumiem, ka ir neiespējami atrast atbildes.. saprotu, ka jaunu pasauli jau šovakar neatklāšu un man jācer uz veiksmi..
šodien patēvam ieminējos, lai uzaicina kādu personu uz pirti.. viņš tik atbildēja - vai tiešām vajag? protams, ka vajag.. kāda no tā starpība.. es zinu, ka tas neko nemainīs.. bet viņš tāpat ar viņu regulāri kontaktējas un to arī darīs un tāpat es par viņu vēl dzirdēšu, vai nu es to gribu vai nē..

Fantastiska un reizē arī ne visai laba nedēļas nogale..

Jā, jā, jā..tā tiešām var apgalvot par manu šīs nedēļas nogali.. Bet ne visai laba viņa skaitījās tikai divos momentos, bet visus pārējos brīžus bija pat ļoti labi :)
Nu man otrā istabā ir īrnieks, mazliet vieglāk būs, bet ir tā pavisam jocīgi.. Kaut gan Elisa ar Roli jau teica - uztver tā it kā būtu kojās :D Ar māsas palīdzību tika izvāktas mantas un saliktas pa visām iespējamajām vietām koridorā un lielajā istabā.
Protams, pazvanot un pajautājot, ko dara mans dēls, rezultātā sastrīdējos ar dēliņa radiem. Laikam vēl nav sapratuši, ka neesmu vairs naivā Lauriņa un ka manu dzīvi neviens nečakarēs un par mani neņirgāsies.. Ir tāds sens teiciens - visiem neizpatiksi..Noteikumus šoreiz diktēju es un to arī turpināšu darīt un atliek vai nu samierināties vai pazust no manas dzīves un lieki mūs netraucēt.. protams, viss var krasi un strauji mainīties bet tas ir tikai atkarīgs no viena cilvēka.. es esmu izdarījusi visu, kas bija manos spēkos..
Piektdienas vakarā man bija dilemma un nevarēju izlemt, vai vēlos iet un palikt pa nakti pie vecākiem vai nē + vēl man vajadzēja ieiet arī dušā.. protams, desmitos vakarā beidzot izdomāju, ka tomēr iešu un gāju.. bet bija kāds jauks cilvēks, kurš mani lielāko daļu ceļa pavadīja.. Par spīti tam, ka iegāju gulēt tā pavēlu, sestdien ļoti agri pamodos.. Rīts sākās ar to, ka braucām uz mežu mēģināt piepumpēt patēva mašīnai riteni, bet viss beidzās neveiksmīgi un patēvs vēl forši pabļaustījās.. bet labi, ka ne uz mums :D
tālāk jau ar nokavēšanos ar kādu precētu pāri un mazu foršu čiepiņu vārdā Nikola braucām uz Liepāju.. galvenokārt jau iepirkties..kaut ko jau nopirkām, bet grūti jau bija kaut ko apskatīt, jo Kasparam ātri tie veikali apnika..Vienīgais bija jysk, kur viss tika apskatīts.. kopumā tik kādas trīs stundas Liepājā pabijām..
atpakaļceļš veda mūs caur Skrundu..uii, kā es tur turējos, lai nesāktu ārdīties un vienai konkrētai neiedotu pa seju..bet man ir mācība turpmāk, kādai jābūt manai attieksmei.. atpakaļceļā uz mājām jau mazliet paškrobījos, bet Kuldīgā, satiekot Elisu, tas pārgāja...
man patika Kaspara vārdi - neuztraucies, tavs vislielākais dārgums ir tepat mašīnā.. precīzi un ideāli vārdi, tikai ļoti sāp, ka svarīgs viņš ir tikai man..ka kādam citam par savu miesu un asinīm ir vienalga..
Savācot mammu no darba, pēc tam ātri tika uzēstas vakariņas, pārējais laiks pagāja taisoties un saprotot vai vēl piektā persona arī brauks uz Roju un tad jau laidām atpūsties.. Kuldīdznieki bija aktīvāki.. Mēs ar Elisu gandrīz visu vakaru nodejojām..Sapratām, ka labāk braukt atpūsties uz citām pilsētām nevis Kuldīgā.. Tā kā es varu izrauties un atpūsties tik reizi mēnesī, tad kārtīgi atpūtos un nu man miers..Piektais braucējs mums vienu brīdi pa visu vakaru nozuda, bet kad atgriezās ar aukli-apsargu, tad jau bija skaidrs, kāpēc. :D Līdz brīdim, kamēr bija jābrauc mājās, vakars bija tiešām izdevies.. Bija labi arī, kamēr mašīnā es un piektais braucējs atpakaļceļā gulējām..Bet pēc tam bija galīgi garām.. Mīļais cilvēk, attopies, alkohols ne pie kā laba nenoved, ja nezin mēru!
Svētdienā pamostoties, nekur nevarēju atrast savu telefonu. Izrādās, ka mazais kaut kur noslēpis. Man šķita, ka ir jau kādi divi vai trīs pēcpusdienā..Neko, ceļos augšā, lai nebūtu jāklausās morāles no mammas, ka ilgi guļu..Noeju lejā, paķēru ablomu, jo bija tikai desmit. Bet nu tad jau drīz piecēlās brālis un patēvs un braucām uz laukiem pie vecvecākiem..Mhm..un tur bija garšīgās pankūkas, jo ciemos tak bija brālis. Un vakars tāds mierīgs.. Pie manis dzīvoklī paciemojās Rolis un Elisa, un mēs jauki parunājām.. šonedēļ uz darbu katru dienu.. un tā kā mazais ir vesels, tad rīt soļosim atkal uz bd.. Bet par vitamīniem, kas turpmāk jādzer dēlam, gan 25 ls aizgāja šodien..Un viens gudrinieks vēl pasaka, ka naudu atsūtīs tad, kad vajadzēs.. Tiešām nesaprotu, kas šim cilvēkam ir galvā un kad viņš izdomās, kad tad būs tā diena, kad sīkajam kaut ko vajadzēs pēc viņa domām. Bet nu lai jau... Mana attieksme pret viņu ir tikai un vienīga atkarīga no viņa paša attieksmes pret mani..

2013. gads un 14. marts

Es mīlu visu tā kā tas ir.. Kaut arī ne vienmēr dzīve ir ideāla un piepilda visu, ko mana sirds kāro..es tomēr jūtos labi.. Jā, man blakus nav tā cilvēka, kuru es ļoti, ļoti gribētu sev blakus, bet varbūt nebija lemts.. Viņam tagad ir labi.. Viņš ir laimīgs un mani dara laimīgu kaut vai šī doma vien, ka viņam ir labi.. kaut vai tas ir ar citu.. Es nebeidzu gaidīt un cerēt..bet tas ir pagaidām..
Šonedēļ man atpūta, jo mazais aizbrauca padzīvot pie tēta vecākiem uz nedēļu..Viņa omei rīt dzimšanas diena un man ir tas prieks viņiem jāsagādā satikt mazdēlu..Ne jau viņi ir vainīgi, ka dzīvē viss noticis tā kā tam nevajadzēja notikt.. Man būs labi, viņam arī, bet cieš jau mazais no visa.. Viņš pēdējā laikā ir tik uzņēmīgs pret visu.. Viņš grib tēti blakus, bet viņa nav.. Un katru reizi man tik ļoti sāp, ka nespēju piepildīt bērna vēlmi.. Bet tā sieviete.. Ak, kā viņu neieredzu..Viņa tik ļoti jaucas pa vidu..Kaut viņas nebūtu, bet tas nav manos spēkos to ietekmēt..
Mana vislielākā mīlestība šobrīd ir mans mazais dēliņš.. Un pagaidām tas tā paliks un es arī neko nevēlos mainīt.. :)
Esmu pateicīga, ka man ir darbs...tāds, kas man pašai tik ļoti patīk.. liels paldies jāsaka, ka esmu iepazinusies ar tik jaukiem cilvēkiem kā Aivu un Kristapu..Viņi bija man tuvumā pavisam man kādā grūtā brīdi un viņi palīdzēja mainīt manu uztveri uz daudzām lietām.. Protams, man blakus vēl ir daudzi man mīļi cilvēki, kurus pat nespēju visus uzskaitīt.. Bet viņi zina, kuri tie ir.. :)
Pateicoties Aivai, es ticu tagad VIŅAM.. VIŅŠ ir, es to zinu.. es lūdzos..es jūtos labi.. Paldies!
Man neiet viegli, bet kuram tad iet? Bet es cīnos..Man tas ir jādara un ticu, ka būs labi.. :)
Laikam jau, ka istabai īrnieku ar atradu.. Vismaz finansiālajā ziņā būs mazliet vieglāk.. Uz kādu laiku...
Rīt atkal darba diena.. sestdien cerams būs labi pavadīta diena un nakts..un svētdien gaidām mājās manu mazo jaukumu.. :)

Viena slikta, viena laba..

Man laikam nu uznācis periods, ka viena diena manā dzīvē slikta, viena - laba. Piektdiena forša diena, sestdiena nē. Svētdiena forša, šodiena nē. Pirms neizgājām ārā no mājām, viss jau bija kārtībā. Īsi pirms iešanas laukā, pazvana ome un pasaka, ka laukā ir diezgan auksts, lai staigātos ar bērnu. Sākumā neticu. Izejām ārā. Tiešām auksts. Nu dabūjām aizvest uz kādu stundu dēlu pie manas omes. Vēlāk secināju, ka tas bija labi darīts. Kopš  šodienas oficiāli skaitos atkal bezdarbniece, kaut gan katru dienu un ļoti meklēju darbu. Ar Oriflame neiet īsti tā, ka varu ko baigi nopelnīt. Kad noskaidrošu visu vēl sīki kas un kā - jāizmēģina būs veids, kā Ringolds mēģina sev kādu latu nopelnīt.

Aizejam pie Edgara ārsta šodien. Nu secinājums pēc tam - žēl, ka vispār tur bija jāiet. Lapu vairs pagarināt laikam nevarēs. Bet roka ar vēl nav tādā stāvoklī, kas atļautu strādāt. No Liepājas uzzinam, ka uz operāciju ar vēl kādi 3 mēneši jāgaida. Nu diena tāda kāda nekāda. 

Vismaz puišels mācēja šodien iepriecināt un atstāt kaut ko podiņā. Man jau patīk, kā viņš aug. Ja vien viņš mazāk blēņas darītu. 

Nu gaidīsim atkal rītdienas ārsta apmeklējumu, skatīsimies, ko sacīs slimnīcā. Ceru, ka varēšu tikt arī rīt līdzi, bet nu tas jau šoreiz atkarīgs no manas mammas. 

Pusotrs gads jau garām

Nu jau pusotrs gads kā vēja spārniem pagājis laiks.. Tik sasodīti daudz kas pa šo laiku noticis. Mazliet savādi, bet nudien kopš Riharda nākšanas pasaulē neesmu vispār neko te rakstījusi. Puika dara visu laiku nedarbus. Pati jau pa šo laiku esmu paspējusi pastrādāt, tagad atkal esmu bez nekā, lai arī ļoti gribētos. ;) Nu jau vairāk kā pusgadu atkal mācos - esmu studente. :D Ceru, ka finansiālais stāvoklis atļaus izstudēt visus gadus. ;)
Vakardiena bija manas dzīves totāls murgs. Man bija ieskaite. Skolā. Ne tajā priekšmetā, ne tajā pasniegšanas veidā, kā es to gribētu. ;)
Esmu ierūsējusi. Tā kā īsti sen vairs neesmu neko rakstījusi nekur, mans stils un rakstīšanas prasme tiešām gļuko. Bet tas mazliet tāpēc, ka nu esmu mamma un laikam man tā kā nebūtu pieņemami rakstīt kā "vidusskolniecei".
Šodien tiešām smuks laiks laukā. Bijām pastaigāties no rīta puses. Pavadījām Indru, kas aizbrauca uz savām otrajām mājām. Mēs laikam esam viņas trešās mājas, ja tā padomā. Pie RIMI dabūjām gaidīt cilvēkus no patversmes, kamēr atbrauca, jo Kaspars pazvanīja, ka pie RIMI klaiņo suns un Edgars visu šo laiku suni turēja, tāpēc, ka viņam labpatikās iet veikalā. Mazais vismaz mazliet papriecājās par sunīti, jo Redu jau vakar paņēma jaunie saimnieki. Apciemoju savu omu, kas nudien dzīvo ļoti tuvu man - blakus mājā. :D Nu tagad es te viena sēžu. Dēliņš beidzot piemiga, manuprāt, pēc viņa garās dienas jau. Edgars ar Ringoldu izdomāja aiziet apciemot veikalu, jo, lūk, viņiem nav ar ko pabarot vēzīti. :)
Tā kā es tagad tik pārsvarā pa mājām vien esmu, man ir mazliet, mazliet vairāk laika, noteikti vairāk padrukāšu te arī.
Lai gan jāraksta man ir ne tikai te - vēl jau ir māmiņu klubs, vēl ir mana dienasgrāmata. :) daudz, daudz.
Veiksmīgu visiem šo vakaru!

mhmm...

man iet labi, un tas nu šobrīd ir galvenais... vienīgi šodien mani piemeklēja nelabums, un kā atgūlos gultā, tā uz pusotru stundu aizmigu, bet pēc tam jutos labi. ;) šajās dienās, kad patiesībā tā īsti man vēl nav ko darīt, daudz laika pavadīju arī ar Agati un Amandu. vnk izejot pastaigāties un papļāpājot..vairs jau dažas nedēļas un Amandu satikšu reti.. mācīsies viņa lielajā pilsētā.. ;)
nedēļu atpakaļ bija pilsētas svētki Ventspilī.. jā, es labprāt tur būtu bijusi, bet nevarēja braukt un riskēt..ja nu...un tā kā nevaru nosēdēt pagaidām mašīnā ilgi, tad tas arī nebija ieteicams tur braukt.. bet viens otrs gan tajos pilsētas svētkos pabija. neraža. māsa, patēvs un mamma apciemoja brāli Liepājā tajā nedēļas nogalē. un tas man arī diemžēl izpalika. pagājušogad tā ciemošanās pie Rolanda gan man patika. tur bija forši. ;) bet sestdien mani vakarā apciemoja Anete (vēlāk arī Agate).. forši parunājām, uzēdām saldējumu.. sakārtojām drēbītes.. viņas bija mani palīgi...savādāk es nezinu, kad to būtu izdarījusi. ;) un tad nu vairs atlika gaidīt... pienāca pirmais noteiktais datums.. nekā.. otrdien bija jāiet pie ārsta.. un jā ir norādījums.. ka tūlīt būs jāstājas iekšā slimnīcā.. mazais vēl netaisās nākt ārā, kaut gan aktīvi spārdās gan... un jā, es to mazo brīnumiņu nu jau ļoti, ļoti gaidu un ātrāk gribas, lai viņš ir klāt... nu jau drīz ir jābūt.. :)
pagaidām viss. ;)