Ir tāda neliela tukšuma sajūta. Mūzika fonā skan, istabā kluss. Parasta sestdienas diena, kas vismaz ir kā vasara. Beidzot. Bet vienalga klusums. Nav vārdi: "Mammu šito, mammu es gribu to".. Mans mazais rausis aizbrauca paciemoties. Pie otra sev svarīgākā cilvēka dzīvē aiz manis. Jā, viņš varbūt nav labākais cilvēks pasaulē, viņš nepilda savus pienākumus tā kā viņam to vajadzētu darīt, mēs viens otram esam kā svešinieki, bet bērnam tas ir vienaldzīgi. Viņš vēl nesaprot ne naudas nozīmi, ne to, ko tā dod cilvēkiem. Viņam vienkārši vajag savus mīļos blakus - mammu un tēti. Lai kā arī būtu, bet nespēju būt tik egoistiska un liegt bērnam šos priekus. Nespēju aizliegt tikties, jo katru reizi redzu, cik viņš ir smaidīgs, kā pielīp klāt kā muša, kā viņš priecājas par tikšanos, kā viņš samīļo, kā.... Un tad nu dzirdu: "Mamma nē. Tētis mani ģērbs". Ja mans bērns ir laimīgs, es jūtos labi. Es nespēju šo laimi viņam atņemt, lai kā varbūt reizēm es to vēlētos. Es reizēm pēc tam cīnos ar histērijām, kas seko, kad jāšķirās un kad atkal netiksies nezināmu laiku, bet es vien turpinu ticēt, ka, jo lielākam augot, jo mazākas tās būs.