ō jā. ir sācies brīvlaiks..šodien man patika pagulēt tā mazliet ilgāk.. mhm.. kas var būt labāks par to, ka tu zini, ka tev nekur nav jāsteidzas un tu vari gulēt un tevi netraucē. lai gan tāpat manu saldo miegu iztraucēja, un pēc vienpadsmitiem man bija jāceļas augšā. nebija tas forši, bet ko darīt..
tā kā es iepriekšējo nakti biju gandrīz negulējusi, tad biju laimīga, ka šonakt forši varēja izgulēties.. un jā, es vakar pierādīju to, ka es māku dusmoties.. ahaha. :) daži labi izdomāja aizbraukt patusēt uz Tukumu, atstājot mani vienu mājās... protams, es sēžu visu nakti mājās, skatos filmas, neko nezinādama, kas notiek Tukumāā.. pēc tam manu gulēšanu no agra rīta vakar iztraucēja mans patēvs, kurš lika iet palīdzēt mammai no sekcijas izņemt mantas, jo, lūk, viņiem istabai beidzot liks sienu. /jā, pareizi saprati. viņiem nebija siena :D / viņi patiesībā baigi rūpējas par manu labklājību.. jo tā istaba pēc gada būs mana.. nāis. izņemam mantas, tad man pasaka, ka vajadzēs vēlāk ābolus savākt / kurus, jā, mēs jau vācam otro dienu.. nav ne jausmas, kad viņus savāks../ un kad es atkal taisījos iet aizmigt un gulēt, tad manu miegu iztraucēja Kašeļa neatbildētais zvans. es, kā jau kārtīga šīs valsts pilsone, zvanīju viņam atpakaļ. lūk, viņi trīs pārgudrie čaļi nāca no Tukuma uz Kuldīgu ar kājām mājās, jo viņu labvēlis šoferis kaut kur nozuda tālē miglā. viņi nogāja vairāk kā četras stundas, kad beidzot saņēmās un izlūdzās, lai aizbrauc viņiem pakaļ. manā rīcībā mašīna nebija, bet nu ok, sarunāju vienu čali un laidām viņiem pakaļ. ou tad gan es biju dusmīga kad viņus satiku, un nemaz nebrīnos, ka tajā brīdī kāmis nožēloja vien to, ka lūdza man braukt pakaļ. jo mana sejas izteiksme un vārdi vien liecināja par to, ka varēs no manis atrauties.. paši vainīgi. bet jā, cik tad ilgi uz tiem ākstiem var dusmoties... :) viņi liek pārdzīvot, satraukties bet beigās jau vienalga uztaisās par eņģelīšiem..
vispār man ir baigā aizdoma, ka man ir sapūsts kakls jo man viņš sāp. jau visu dienu.. un šodien es vispār jūtos tāda kā nekāda. galīgi sapujusi.
šodien bija baigais prieks, jo es satiku Elisu, viņa ir beidzot mājās. šī ar savu ķermeni izdomāja trīs nedēļas padzīvot Amerikā. un mājās kaut ko aizmirsa. mani, karoč.
rīt gan man nāksies gribot, negribot izvilkties ārā no mājā. bet nu tāda dzīve.
dāvāj, mazie, turās. wīī...
un es nemaz nezinu, vai šitos manus rakstījumus maz kāds lasa, bet man patīk rakstīt, tā kā man tas nemaz netraucē.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru