šausmīgi daudz kas notiek, bet, lai es kaut visā atrastu kaut mazāko pozitīvisma devu, man baigi ilgi būtu jāmeklē, kur šis no manis ir nozudis. Ō, jā, es zinu vaininiekus. tik neciešamas personības, ka riebums pret tiem purniem tikai aug un aug. žēl, ka vēl vairākus mēnešus man viņi jāpacieš. pirms pāris dienām manam vienam vistuvākajam cilvēciņam (manai mā) bija dz/d. skāist. par spīti tam, ka mājās bija daudz cilvēki un rosība visapkārt, man tā diena nepatika. jā, jo man viņa atkal bija čakarēta. klausies, klausies manus depresīvos stāstus. nē, nu ok. gan jau arī manā mājā saule uzspīdēs. :D ak, es laikam metaforas samācījos esmu literatūras stundās. da nē, es vnk viņas zinu. karoč, ceturtdiena man patika, jo skolā bija maz stundas, plus vēl privātstunda angļu valodā...īsa diena un forša visā visumā. :) it kā jau es to valodu, ko sauc par angļu, tā kā saprotu... un daudzmaz zinu. bet nedrošs paliek drošs - papildus jau pamācīties vajag. ko zin. tomēr līmeni man tajā eksāmenā tā kā labu vajag. piektdien es uzmetu po, un skolā nebiju. nekādu lielo jēgu neredzēju tur atrasties. par brīnumu, mamma ar neko nepārmeta. bet ko nu pāmetīs pilngadīgai meitenei, kam pašai smadzenes galvā ir un kas reizēm tā kā arī darbojas..
vakar es pa dienu biju pilsētā, daudz ko sadarīju, sagaidīju kāmi un noguru pa visu dienu. vakarā, vnk skatoties filmas, man šausmīgi ātri uznāca miegs, bet cikos es aizmigu un cik ilgi gulēju, es nudien vairs neatceros. šodien mani agri pamodināja, lai ietu tur patēvam kaut ko palīdzēt. un pēc tam atkal es klausījos kaut kādus nesvarīgus pārmetumus par savu istabu, kura, protams, neesot kārtībā. /tā vismaz domā mani vecāki un kāmis/ es viņiem pilnībā nepiekrītu. un tad es visu dienu biju pilsētā un atkal noguru. es biju mēģinājumā, kur es kopā pavadīju trīs /jā, tu nepārlasījies/ stundas...tad es vēl biju pilsētā, kur kopā ar māsu beidzot nopirkām mā dāvanu. tas notika tikai šodien, jo finanses šodien atļāva. bet vispār mans maks lidz novembrim ir, varētu teikt, ka tikpat caurs kā zābaks. nauda galīgi nav. a kam tagad krīzes laikā viegli :)
un tad es aizgāju un vienai sievietei mazliet sataisīju datoru. viņai austiņas neskanēja, bet tagad skan. bet nū jā. tur jau tikai vienu vadu vajadzēja iespraust.
un tad es ar māsu braucu uz lauķeni un sēdēju un skatījos, kā čaļi spēlē futbolu. tīri aizraujoši, ja neskaita to, ka man īpaši futbols nesaista. un tur bija divi sīki kaitinoši puišeļi, kuri man krita uz nerviem tā ļoti, jo es viņiem tā laikam iepatikos, jo viņi visu to laiku nepārtraukti centās pievērst manu uzmanību. jā, viņiem tas izdevās. bet es par to sajūsmā nebiju. viņi man traucēja skatīties spēli, jo visu laiku runāja par to, ka viņiem vajag, lai viņiem atsūkā. ne jau nu čupa-čupu, bet to vietu, ar kura palīdzību viņi parasta izvada no sevis tādu mazu strūkliņu. /mjā, šis man pašai likās smieklīgi/. es nezinu, vai viņi to gribēja no manis vai kā, bet karoč viņi aiztinās vēlāk un es varēju elpot. beidza viņi spēlēt un es beidzot tiku mājās, kur esmu vēl joprojām. bet tagad gan es te sēžu viena. ā nē, mana māsa arī ir mājās. tā kā neesmu viena. pārējie ir kaut kur ārpus mājās un cikos te ieradīsies, nav ne mazākās nojausmas.
šonedēļ mums savāca vienu kucēnu un rīt atdos visus pārējos trīs. jāiet ar tiem smukajiem šuneļiem, kas parasti aiz sevis kaut ko atstāj hallē vai virtuvē, uztaisīt vēl pēdējās bildes.
attā, man būtu vēl ko rakstīt, bet nu atstāsim citai dienai. ā, ir sācies brīvlaiks.
man gan šis ir pēdējais rudens brīvlaiks. āaw. :(
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru